Aizmirstie: vēsturnieka un filozofa arods kā pagātnes tēlrade
LU 82. starptautiskā zinātniskā konference, VFF apvienotā vēstures un filozofijas sekcija
Ideja un organizācija: Andris Levāns, Raivis Bičevskis un Rūdolfs R. Vītoliņš
Rīga, 2024. gada 9. maijs, sākums plkst. 09:30, klātienē
Kerkoviusa namā Kalpaka bulvārī 4
English below
Gan vēsturnieka, gan filozofa arods paredz sarunu, kaut tikai teksta veidā, ar saviem priekšgājējiem un kolēģiem in re – par uzdoto jautājumu, pētīto problēmu, aplūkoto priekšmetisko lauku. Šī saruna var būt atbalstoša, konfrontējoša vai attaisnojoša, savukārt sarunu biedri var būt – dzīvi vai miruši – attiecīgās tēmas akadēmiskie metri, idiosinkrāti, konjunktūristi, margināļi un triksteri. Izvēloties 2024. gada LU 82. starptautiskās zinātniskās konferences tēmu, organizatori aicina uz satikšanos tieši ar mirušajiem un piemirstajiem, biedējoši valdzinošajiem, ekstrēmi izaicinošajiem un bezkaunīgi melīgajiem cunftes brāļiem un māsām, kuru attiecības ar zinātni, intelektuāļu vidi un sevi pretrunīgas padarīja ne tikai neērtu tēmu vai ideju izvēle, bet arī bīstamā satuvināšanās ar politiskajām ideoloģijām un vēsturiskās izziņas robežapgabaliem.
Par konferences tēmas vizuālo motīvu izraudzīta prerafaelīta Edvarda Bērnsa-Džonsa (Edward Burne-Jones) glezna “Merlina savaldzināšana” (The Beguiling of Merlin, 1872/77). Tajā iztēlota viena no Arturiānas sižeta variācijām, kurā burvi Merlinu pazemes cietumā (arī alā vai koka stumbrā) iesloga Ezera dāma (jeb Nimue vai Viviāna). Šī noburtība ir sekas bīstamam darījumam, kurā Viviāna bija sevi apsolījusi Merlinam, ja tas atklās viņai visas savas okultās zināšanas. Tas bija liktenis, kuru Merlins ar savām gaišreģa spējām paredzēja, taču ļāvās tam. Šis bīstamās satikšanās sižets sniedz rosinošus poētiskas izteiksmes līdzekļus arī konferences tēmai. Pagātnes un pasaules izziņa un tās izzinātāji spēj viens otru spārnot, apburt un ievilkt lamatās, kaut arī esam skoloti un daudz dzirdējuši brīdinājumus par ideju ietekmes (arī postošo) spēku. Un kādā dzīves mirklī arī solījušies, ka ar mums tas nekad nenotiks. Vai otrādi, esam apzināti devušies izaicinošu, skandalozu tēmu virzienā zinot, ka maksājam augstu cenu: par intelektuālo darbu sabiedrības apziņā nospiežas labākajā gadījumā pretrunīgas reputācijas zīmogs. Pat izķepurošanās var atstāt skumjas par zaudēto laiku ideju gūstā vai pat – brūci visai dzīvei.
Konferences mērķis ir analizēt un skaidrot to, kādiem laikmeta izaicinājumiem konkrēta vēsturnieka un filozofa neordinārās pieejas bija atbilde savam laikam – sociāliem satricinājumiem, kariem, politiski utopiskām nākotnes gaidām, studentu nemieriem, totalitārismam vai koloniālismam, ekoloģiskām krīzēm vai tehnoloģiskām revolūcijām, kāda bijusi motivācija iet šos sānceļus un “malkas ceļus”. Konferences uzdevums ir rast atbildes uz jautājumiem par ideju valdzinājumu, kas “sola” atbildes un gaidu piepildījumu, un tajās slēpto bīstamību – pazaudēšanos ideoloģiju šķietamajā patiesīgumā. Nepretendējot uz “pēdējo vārdu”, konference vēlas piedāvāt telpu, kas ļautu vērot un skaidrot, kā darbojas glūnošās ideju un likteņu lamatas, un demonstrēt ar konkrētiem piemēriem, cik svarīgi ir pētniekam gan vēstures zinātnē, gan filozofijā laikus atpazīt savu seju savā atspulgā – tekstā, pētījumā, izteikumā (pat ja šajā vēsturiskās pašizziņas pavērsienā saskatīsim monstra vaibstus), un mācīties ar sapratni izturēties pret šķietami dīvaino, smieklīgo, neizprotamo, netveramo un kādu brīdi nepieņemamo; arī vēstures izpēte ir ceļš, kurā “esmu izvaicājis sevi” (Hērakleits, 101. fragments).
Konferences dalībnieki aicināti apsvērt un savos referātos meklēt atbildes uz šādiem jautājumiem:
1. Kā top vēsturnieka vai filozofa pētījums? Kas nosaka jēdzienu un kompozīcijas vienotību pētījumā? Vai pētnieki paši ir spējīgi apzināties viņu darbu vadošās idejas, pieejas veidus, metodes un laikmeta pieprasījumu?
2. Kā apieties ar pagājušo paaudžu atstāto mantojumu zinātnes nozarēs? Kad un cik lielā mērā ļauties pagātnes paradigmām, ka tās diktē tagadnes izvēles, kas ir “svarīgais” un “nesvarīgais”, “izpētāmais” un “pētniecībai nebūtiskais”, “derīgais” un “kaitīgais”?
3. Kāda ir pētnieka loma sociālās un politiskās vēstures procesā? Vai pētnieks neizbēgami rada mītus un darbojas ideoloģiju rāmjos? Vai iespējams objektīvs skatījums uz vēsturi “no nekurienes” – a view from Nowhere (T. Neigels)? Kādi ir vēsturnieka vai filozofa uzdevumi sabiedrībā un kāda funkcija aktuālajā sociālajā kontekstā ir pētījumiem par vēsturi?
4. Vai ir svarīgi atcerēties par savas zinātņu nozares un pētījumu jomas vēsturi un pārzināt perspektīvu izmaiņas tajās? Kādas vispār ir attiecības starp tradīciju, jomas autsaideriem un jomas rāmju robežpārkāpējiem? Kur un kā notiek jomas “mainstrīma” un tai “ārpusējā” robežu novilkšana? Vai svarīgi, ka pastāv jomas paradigmas un arī tas, ka tajās iejaucas “puer robustus” (T. Hobss) – “nejaukais zeņķis”, kas pārkāpj robežas un pārvar sliekšņus?
5. Ko gūstam šodien lasot nozares un jomas autorus, kuri rakstījuši par vēsturi un filozofiju 19.-20. gadsimtā? Vai iespējams tos šodien lasīt arī ārpus tīri historiogrāfiskas intereses? Kuri šī laika posma nozares un jomas pētnieki šodien ir aktualizējami un kāpēc?
6. Ar kādām briesmām saskaras vēsturnieks vai filozofs, kad uzsāk savas pētījumu jomas izpēti? Vai šīs briesmas ir viendabīgas, vai tās baro dažādi avoti? Kādi prieki sagaida vēsturnieku vai filozofu, satiekoties ar nozares vai jomas sen vai nesen mirušiem biedriem? Kāpēc mēs joprojām lasām dažus savu jomu autorus, bet citus – aizmirstam?
Šī historiogrāfiskās ievirzes konference aicina humanitāro zinātņu, īpaši vēstures, literatūrzinātnes, teoloģijas un filozofijas disciplīnu pārstāvjus, lai mūs iepazīstinātu ar savas jomas ģeniālajiem (un tāpēc arī neizprotamajiem) metriem un dīvainajiem (un tāpēc šķietami labi klasificējamajiem) autsaideriem, skaidrotu viņu darbības ideju fonu todien un apliecinātu šo ideju nozīmi šodien.
Dalībai ar referātu lūdzam Jūs sagatavot savas tēmas pieteikumu, kurā sniegtas sekojošas ziņas – vārds, uzvārds, pārstāvētā pētnieciskā institūcija un pētnieciskās intereses, minēts referāta nosaukums latviešu un angļu valodās, kā arī pievienot tēmas aprakstu līdz 850 rakstzīmēm. Pieteikumu lūdzam iesniegt, sūtot uz e-pasta adresi rudolfs_reinis.vitolins@lu.lv līdz 2024. gada 1. aprīlim ar tēmas norādi Aizmirstie.
Konferences darbs notiks klātienē Kerkoviusa namā Kalpaka bulvārī 4, 2024. gada 9. maijā, nodrošinot iespēju ārvalstu referentiem uzstāties attālināti. Sekcijas darbs tiks arī translēts Vēstures un filozofijas fakultātes Facebook profilā.
Sīkākā informācija par sekcijas norises laikiem sekos.
The Forgotten: The Craft of the Historian and the Philosopher as Image-Making of the Past
82nd International Scientific Conference of the UL, the Joint Section of Faculty of History and Philosophy
Idea and organization: Andris Levāns, Raivis Bičevskis, Rūdolfs R. Vītoliņš, Rūdis Bebrišs
Riga, May 9th, 2024, 09:30, in person
Kerkovius’s House, Kalpaka boulevard 4
English translation by Rūdis Bebrišs
The craft of both philosophers and historians relies on a conversation with their predecessors and colleagues, even if only in textual form, regarding specific questions, research problems, and discussed subject areas. This conversation can be supportive, confrontational, or justificatory, while the conversation partners may include academic metricians, idiosyncratics, conjuncturists, marginals, and tricksters of the related topic, whether alive or long gone. In choosing the topic for this section of the 82nd International Scientific Conference of the UL, the organizers invite participants to specifically engage with the deceased and forgotten, the frighteningly enchanting, extremely challenging and shamelessly deceitful guild brothers and sisters whose relationships with science, the intellectual environment, and themselves were made discordant not only by choosing uncomfortable topics or ideas but also by dangerously nearing political ideologies and border-regions of historical knowledge.
As the visual motif for the conference theme, the organizers have chosen the pre-Raphaelite artist Edward Burne-Jones’s painting The Beguiling of Merlin (1872/77). It depicts a variation of an Arthurian legend in which the wizard Merlin is imprisoned underground (also in a cave or a tree trunk) by the Lady of the Lake (Nimue or Viviane). This beguiling is the consequence of a dangerous deal in which Viviane promised herself to Merlin if he revealed all his occult knowledge to her. It was a destiny foreseen by Merlin’s clairvoyant abilities, but he succumbed to it. This perilous encounter also provides thought-provoking poetic expressions for the topic of the conference. The exploration and explorers of the past and the world can enchant, bewitch, and entangle, even if we are knowledgeable and have heard many warnings about the influence (even destructive power) of ideas. At some point in life, we may have even promised ourselves that it will never happen to us. Or the other way around: we have consciously gone in the direction of challenging, scandalous topics, knowing that we’re paying a high price for intellectual work – in the best case, society receives but an imprint of conflicting reputation. Even going through with it can leave us in sadness about the time lost in the captivity of ideas or, worse, a wound for a lifetime.
The objective of the conference is to analyse and explain how the unconventional approaches of particular historians and philosophers were responses to the challenges of their time – social upheavals, wars, politically utopian expectations of the future, student unrest, totalitarianism or colonialism, ecological crises, or technological revolutions; what was the motivation to go off the beaten path? The task of the conference is to find answers to the questions about the allure of ideas that “promise” solutions and the realization of expectations but hold a hidden danger of getting lost in the seeming truthiness of ideologies. Without claiming the “last word”, the conference aims to offer a space to observe and explain how the lurking traps of ideas and destinies work and find concrete examples of how important it is for researchers of both history and philosophy to recognize their own face in their reflection – in a text, research paper, expression (even if, in this turning point of historical self-awareness we perceive the features of a monster) – and to learn to deal with the seemingly strange, funny, incomprehensible, ungraspable, and momentarily unacceptable with understanding. Even historical research is a path in which “I have sought for myself” (Heraclitus, Fragment 101)
The participants of the conference are invited to consider and seek answers to the following questions in their statements:
1. How does a historian’s or philosopher’s inquiry form? What determines the conceptual and compositional unity of the study? Are researchers themselves able to be aware of the leading ideas, approaches, methods, and contemporary demands of their work?
2. How should one deal with the legacy of previous generations in the scientific disciplines? When and to what extent should one let themselves depend on paradigms of the past that dictate the choices of the present on what is “important” and “unimportant”, “researchable” and “non-essential for research”, “advantageous” and “disadvantageous”?
3. What is the role of the researcher in the process of social and political history? Does the researcher inescapably create myths and operate within the frameworks of ideologies? Is an objective view from Nowhere (T. Nagel) towards history possible? What are the tasks of a historian or a philosopher in society? What function do studies of history serve in the current social context?
4. Is it important to remember the history of one’s own scientific discipline and research field and know the changes in perspective within them? What even are the relations between tradition, the outsiders, and the border-crossers of the discipline? Where and how is the border between the “mainstream” and the “outside” drawn? Is it important that paradigms of the field exist and that they’re entered by puer robustus (T. Hobbes) – “stout boys” – that cross boundaries and overcome thresholds?
5. What do we gain today by reading authors who wrote about history and philosophy in the 19th and 20th centuries? Is it possible to read them today outside of purely historiographical interest? Which researchers from this period should be made relevant today and why?
6. What dangers does a historian or a philosopher encounter when beginning research in their field? Are these dangers uniform, or do they stem from various sources? What joys await the historian or the philosopher when encountering the recently or long deceased colleagues of the discipline? Why do we still read some authors in our fields, while others are forgotten?
This historiographically focused conference invites representatives of the humanities, especially history, literary studies, theology, and philosophy, to introduce us to the genius (and therefore incomprehensible) metricians and the odd (and therefore seemingly well-classifiable) outsiders of their discipline, explain their work’s ideational background at the time and affirm the significance of these ideas today.
For participation with a presentation, we ask to prepare a proposal with the following information – name, surname, representing research institution, research interests, title of the presentation in Latvian and English, and a description of the topic up to 850 characters. Please submit your proposals by sending them to the e-mail address rudolfs_reinis.vitolins@lu.lvby April 1st, 2024, with the subject indication The Forgotten.
The conference will take place in person at the Kerkovius House on Kalpaka Boulevard 4 on May 9th, with the option for foreign presenters to participate remotely. The section’s work will also be broadcast on the Facebook profile of the Faculty of History and Philosophy.
More detailed information about the section’s schedule will follow.
