Vēstures rakstīšanas un vēstures zinātnes attiecības ar nāciju sākotnes mītu un “tautu” / “valstu” ģeopolitisko imagināciju jaunradi ir interesanta un daudz pētīta Eiropas romantisma intelektuālās, sociālās un politiskās vēstures tēma, kurai aicina pievērsties arī LU 83. starptautiskās zinātniskās konferences HZF Vēstures un arheoloģijas un Filozofijas un ētikas nodaļu apvienotā sekcija.
Minētajām attiecībām cēluma, brīvības alku, vienlīdzības, tikumiskas rīcības un ideālu deficīta apstākļos, kā sava laika atskārsmēs rakstīja laikabiedri 19. gadsimta sākumā, piemīt morāla un ētiska ambivalence. Romantisms liek uzdot jautājumus par vēstures rakstīšanu un zinātni kā pagātnes izziņas metodi, tās instrumentāriju un pielietojumu, kas ļautu atgriezties pie nozaudēto ideālu pirmsākumiem. Iespējams, ka tieši romantisms atklāja vēstures naratīvu ietekmi uz Eiropas kopienu etniskuma un politiskās “apziņas”, kā arī kultūras identitāšu formēšanās procesiem un mācīja izdzīvot politisku krīžu un revolūciju apstākļos. Kāds filozofs un dzejnieks 1874. gadā jautāja par vēstures rakstīšanas lietderīgumu dzīvei un rezumēja, ka dzīve bez “vēstures” nav iedomājama. Parafrazējot viņa teikto sekcijas kontekstā mēs varam jautāt: vai vēstures zinātnei ir izdevies izvairīties no romantisma ietekmes?
