Iespējams, ka izraidījums svešumā jeb eksils ir suģestējoša cilvēku emocijas un prātu saviļņojoša kultūras pieredze antīkās pasaules, viduslaiku un ne tikai ilgā 20. gadsimta sabiedrībās. Šī pieredze atgādina par vēsturiski konkrētām situācijām, kurās atsevišķu kopienu un indivīdu eksistence, izdzīvošana vai nāve bija atkarīga no diktētas izvēles, kad izraidījums bija jāpieņem kā piespiedu atsvešināšana no savas vietas, vides un sevis. Kopienas vai tirāna lēmums, kas diktē šādu gribu vai rada izvēles kontekstu, formāli reprezentē kopīgo gribu, bet bieži vien noklusina vai rētoriski samudžina jautājumu par taisnīgumu un tiesiskumu. Eiropas kultūratmiņā šādu pieredzi kartē stāsti par Diogenu un Arābijas Lorensu, Oskaru Vaildu un seru Lanselotu, Mozu un Raini, Tomasu Mannu un Danti, Stefanu Cveigu un Sigismundu Freidu, Ovīdiju un Salmanu Rušdi.
Ikviena kultūra savā vēsturiskajā esamībā rada lomas, piederības un jēgas kompleksus, kuri veido, formē, raisa un strukturē indivīda pieredzes iespējas. Eksilanta lomas radītā dzīves izjūta un atraisītās artikulācijas arvien ir bijušas pastāvīgs kultūru aprakstošs vēsturisks fenomens, kam piemīt ne tikai traumējošs, atsvešinošs un entropisks, bet arī kultūrveidojošs spēks: eksila pieredze ir pārsteidzoši bagātīga un daudzveidīga savā radošumā un izpausmēs. Šīs pieredzes liecības – tekstuālas, vizuālas un muzikālas – ir ne tikai palīdzējušas iegūt orientāciju dzīvē citiem, bet arī kvalitatīvi paplašinājušas cilvēka sevis izpratnes horizontu.
Izpratne un priekšstati par eksilu kā piespiedu prombūtni vēsturiski veidojušies ne tikai tiesisku un ideoloģisku tradīciju ietekmē, kad izraidītājs kā soģis kādam liek aiziet, lai tādējādi radītu brīdinošu piemēru palikušajiem, un sodot leģitimē šādu rīcību kā rūpes par kopienas drošību; taču vēl intensīvāk kolektīvā uztvere un priekšstati par eksilu ir formējušies literāru un it sevišķi autobiogrāfisku refleksiju ietekmē, kas došanos prom interpretē kā vienīgo risinājumu savu eksistenciālo ideālu un intelektuālo kvalitāšu saglabāšanai. Ja nesenas traģiskas vēsturiskās 2 pieredzes iespaidā vārda eksils vai trimda nozīmes mūsdienās vairs nav neitrālas, tad vēsturiskie jēdzieni (exilium latīņu, εξορία / eksoria, arī φεύγω / pheúgō ‘es bēgu, dodos prom’ sengrieķu val.), kas fiksē prombūtnes stāvokli cilvēkiem un lietām, var būt arī nosacīti neitrāli attiecībā uz piespiedu vai labprātīgu savas vietas maiņas izvēli. Eksils, tātad, indivīda vai grupas lēmuma pieņemšanā obligāti neparedz kādu autoritatīvu rīkojumu vai represīvu mehānismu klātbūtni. Šis kultūras fenomens balansē starp ārējām ietekmēm un cilvēka paša lēmumu doties prom. Tādējādi jēdziens eksils nav skatāms atrauti no tādiem radniecīgiem jēdzieniem un stāvokļiem kā piespiedu trimda, prombūtne, izolācija, bēgšana vai pat ceļošana.
Liecības, kas ļauj sekot šīm perspektīvas maiņām, protams, galvenokārt ir teksti. Tekstuālās refleksijas piedāvājam lasīt kā politiskas vai sociālas izolācijas pieredzes fiksācijas, kas, iespējams, kalpo kā klātbūtni – it kā tepat un blakus esot – imitējoša tehnika: eksilantu tekstuālā pieredze liek to uztvert kā atgriešanos liegtajā laikā un telpā.
Par eksilu neērtuma dēļ var klusēt. Ja izvēlamies par to runāt, tad šādai izvēlei akadēmiskā vidē var būt vairāki apsvērumi. Samilzušas sociāli politiskas kolīzijas arvien ir saasinājušas indivīdu un kopienu identitātes jautājumus, liekot apsvērt savu dzīvi un pasaules notikumus piederības un izstumtības, aiziešanas un palikšanas, ārpusnieciskuma un tukšuma, svešuma un savējuma kategorijās. Modernās antropoloģijas ir iemācījušas raudzīties uz cilvēku kā nenovietotu, ekscentrisku būtni, tādējādi uzsverot negatavo, veidojamo, radošo, taču arī ambivalenti bīstamo nenostabilizētības momentu un stihiju cilvēkā. Uz šī fona šķiet būtiski nevis tūlīt paslēpties stabilās, sociāli garantētās un antropoloģiski stabilizētās cilvēka lomās, bet doties tumsas sirdī un iepazīt tās cilvēka pieredzes dimensijas, kas paveras un izlaužas sarunā ar sevi esot eksilā.
Uz šādiem teorētiskajiem aspektiem balstoties, aicinām konferences dalībniekus interpretēt eksilu, pirmkārt, kā fizisku prombūtnes stāvokli esot tālumā, otrkārt, kā politisku, sociālu vai garīgu stāvokli – esot turpat blakus, bet ar liegtu iespēju iesaistīties. Abu šo formu mijiedarbība – fiziskā un intelektuālā – piedāvā vēl citus eksila vēsturiskās, poētiskās un antropoloģiskās izpausmes un apjēgsmes veidus: eksils, piemēram, kā vientulības un nepiederības izjūta, kā sociāla vai politiska disociācija, kā bēgšanas vai soda līdzeklis un kā perspektīvas maiņa. Tepat jāpiezīmē, ka šīs izpausmes spēj pārklāties, piemēram, eksils kā piespiedu izsūtījums vienlaikus spēj kalpot par perspektīvas maiņu veicinošu stāvokli. Atsvešinātība un tukšums, bēgšana, slēpšanās un uzmācīga vēlme “vienkārši” iziet no publisko normu ietvara ir ikdienas baiļu un neirožu trimdas mūsu pašu galvās vai mūsu pašu kļūdu radītās sekas. Taču jebkura refleksija par šo stāvokli ir atgriešanās mēģinājums vai pat tās sākums.
Konferences fokusā ir eksils kā kultūrvēsturisks fenomens un kultūrveidojoša pieredze, tāpēc aicinām paraudzīties uz abiem šiem konceptiem starpdisciplinārā tvērumā Latvijas, Baltijas jūras un Eiropas reģionu senākā un pavisam nesenā vēsturē. Mēģināsim atbildēt uz jautājumiem, kurus šeit un tagad ļauj formulēt eksila izpētes pieredze un rosina vēstures un filozofijas, sociālās antropoloģijas un literatūras vēstures zinātņu diskursi:
Kā un ar kādu nolūku eksilants reflektē savu stāvokli izraidījumā?
Cik atklāta vai maskēta ir eksila vēsturiskā realitāte autobiogrāfiskajās liecībās?
Vai un kā atklājas estētiskā un ētiskā dimensija autobiogrāfiskajās eksilantu liecībās?
Kā šīs liecības formē uztveri un priekšstatus par eksilu kā vēsturisku un sociālu pieredzi?
Kā šī pieredze tiek kodēta kopienas kolektīvajā atmiņā?
Kā šīs liecības par pieredzi eksilā ietekmē un formē atstātās kopienas identitāti?
Kāda ir šo tekstuālo, vizuālo un tonālo autobiogrāfisko liecību sociālā un politiskā funkcija?
Kādi ir to mediji un mērķauditorijas?
Vai par eksila izpausmi būtu saucams stāvoklis, kad ekonomiski un sociāli depresīva vide “izraida” vai lēnām “apēd” un degradē kopienu un atsevišķus indivīdus un visbeidzot izstumj un izraida tos?
Rietumu kultūrā eksils ir akadēmiskām sarunām atvērta tēma, kas dialogā ar plašāku sabiedrību ļauj apzināt un apzināties tagadnes trauslumu.
Zoom pieslēgšanās saite 10. martā: https://lu-lv.zoom.us/j/97302931556?pwd=YmtXYXhJSjBFZ1NVaTViTlhKalhzUT09
Meeting ID: 973 0293 1556 Passcode: 454961
Zoom pieslēgšanās saite 11. martā: https://lu-lv.zoom.us/j/93996970058?pwd=dXZwb1RZYkRKYmdMZTRSN21DbjFodz09
Meeting ID: 939 9697 0058 Passcode: 808337
