Krimināltiesiskais un kriminālprocesuālais regulējums vienmēr ir ar indivīda tiesības ierobežojošu raksturu, jo tāds ir šis tiesību nozares uzdevums – ierobežot tādu rīcību, kas sabiedrībai nav pieņemama, pat kaitīga. Turklāt šajā procesā ir jāievēro arī tā paša indivīda citas tiesības un jānodrošina samērīgums starp šiem ierobežojumiem un indivīdam piemītošajām brīvībām. Vienlaikus valsts darbība krimināltiesiskajā sfērā ir vērsta uz indivīda tiesību aizsardzību – tieši tas ir mērķis, kāpēc atsevišķu indivīdu tiesības tiek ierobežotas.
Savukārt tiesību zinātnieku pētījumos tiek analizētas konkrētajam laika posmam aktuālākās tēmas. Ja pieaug apdraudējums kādām indivīda tiesībām, jāatklāj to cēlonis un jāpiedāvā risinājumi. Turklāt šajos risinājumos jāatrod pareizais līdzsvars. Piemēram, paredzot atbildību par sabiedrībai nepieņemamu uzskatu paušanu, nedrīkst aizmirst par indivīda tiesībām uz vārda brīvību. Zinātniski pamatota tiesību normu interpretācija un jauna tiesiskā regulējuma ierosinājumi var palīdzēt gan aizsargāt indivīda tiesības, gan atvieglot tiesību normu piemērotājiem izvēlēties atbilstošāko tiesību ierobežošanas līdzekli.
